gastrīts

man ir aizdomas, ka mana gastrītam nepatīk rudens.
1) Rudenī pamsostas visi, kas nozīmē, ka man vairāk darbu, vairāk stresa;
2) No ābelēm krīt āboli, un tas ir mans ēdiens Top Nr.1.;
3) Es gribu paspēt vēl vasaru. Kas nozīmē, ka ēdu daudz un dikti, lai tie vitamīni, līdz ar siltuma rezervēm krājas :)

Es esmu priecīga. Jā! Nu par to, ka komunicēju. Nu ja!

prioritātes

Šovakar man bija saruna par prioritātēm? Kāpēc? Tāpēc, ka pēdējā laikā es jūku prātā no tā, cik daudz es gribu, cik varu un cik ir iespējams kopumā.
Man negribas atzīt, ka esmu uzsākusi par daudz. Un man negribas atzīt, patiesībā dikti noliedzu, ka man ir jāpamācās laika menedžments. Cik cilvēku tik uzskatu.

Bet pirms es iemācos salikt prioritātes, man ir jāiemācās izbeigt salīdzināt sevi ar citiem.

tiem, kas lasa

Čau, tiem, kas šo lasa ;)
Tā kā es neko nesaprotu saistībā ar tehnoloģijām un Iphone man arī nava, vai whatever kāds smartphone, tad es nezinu, kas šito vispar lasa. Un kā reiz, atvadoties no Pauniņas trešdien, uzzināju brīnumainā kārtā, ka viņa ši ir lasījusi. Un man bija pārsteigums!

Bet tad es izdomāju, ka varbūt es galīgi garlaicīgi rakstu, jo neviens te neko nekomentē. Un beidzu rakstīt. Un te es apstājos un sāku domā, a kāpēc es vispār izveidoju Laimes pļavu?
Ja paskatās pirmo ierakstu, tad var redzēt, ja tur ir rakstīts par pārmaiņām. Tad saprotams, kā vienmēr - biju iesākusi savu jauno plānu, un gribēju katru reizi kaut ko piefiksēt, lai atvieglotu atmiņu un pēc tam elektroniskajā dienasgrāmatā ieskatītos, kā tad man gāja, un kādas tad ir izmaiņas. Bet protams - personīgā disciplīna nav mana stiprā puse un tas plāns feiloja.
Pēc tam es rakstīju vienkārši novērojumus par sevi. Bet tā kā man sajūtu plaknē par sevi nepatīk runāt, tad ieraksti bija īsti. Bet nu jums jau droši vien tā vieglāk rakstīt.

Bet beigās es izdomāju, ka: tā kā man nekad jūs (virtuālus un nevirtuālus draugus) nav laika satikt, un ja ir tad baigi īsi, tad es izdomāju, ka šad tad jums pastāstīšu, kā man iet. Twiterī to negribu rakstīt, jo tur ir pārāk daudz cilvēki. un man pēdējā laikā arvien vairāk ir iestājies tāds spītīgs princips, ka jā - es esmu tāda, kād esmu, un es gribu to, ko gribu. un ja es to nedabonu, tad es neesmu priecīga. un arī tad, ja man kāds ir pastāstījis, ka es to nevaru gribēt, jo nevaru dabūt, tad es tik un tā gribu un nejūtos priecīga, ja nedabonu.

ps. žēl cilvēkus, kas šito lasa. kāpēc? tāpēc, ka es nemāku strukturēti rakstīt par sevi :D

jālauž sevi

sevi jālauž. laikam pēdējais laiks. bet nekad nav izdevies.
nav. kurpes nenopelnīju. žēl.

gribu ēst

jā, jā - esmu vēl/atkal darbā un man ļoti, ļoti gribas ēst!

bērzs

vakar krēslā ieurbu pirmo bērzu savā mūžā. sulas netecēja naski, bet šodien braukšu lūkoties. gribēju jau braukt līdz ar saules aušanu, bet ne visi, kas negrib, var pamosties.

bet īsts naftas urbuma atrašanas prieks, kad redzi, kā pirmās saldā piles ietek Tavā bundulī!
gribēju padalīties.

pavasara ģenerāltīrīšana

ir jau gandrīz 10dienu pavasaris, bet mans ķermenis pavasari vēl negrib, tas grib kūkas.

sevi vērot

ir ļoti interesanti sevi vērot
nesaprotu, kur un kāpēc, ļaunums manī šodien iesējies.

ar piparmētru tēju mēģinu izskalotvēl neatlaižas.

putni un migla

šodien Rīgas torņi miglā vandās un putni tos tramda
pavasaris un gājputni atgriežas
prieks un kleitas atgriežas. šodien gan parēķināju, ka, ja neskaita slēpošanu un pidžammu, tad šogad bikses vēl nemaz nav vilktas.
tā tam būs būt - dāma ir īsta dāma svārkos un kleitās!
Tā, lai var pa mākoņiem diet un ap velosipēda pedāļiem volānus plivināt!

pavasaris iesācies

pagājušajā nedēļā iesākās pavasaris. kas jauns?
1) atklāju riteņsezonu!
2) uzcepu savu pirmo ajūrvēdisko kūku;
3) mašīnā redzēju pirmo aizmigušo odu;
4) braucu ar uaziku (atzīstos - tikai stūrēju un spiedu pedāļus, ātrumpārslēgiem manas rokas bija par švaku :)

Šobrīd briestu rītdienai! Kas būs rīt? Uzsākšu pavasara tūri savam organismam :)
Jā - atskaite būs tepat, skaidrojums arī.

atdzimšana

Es vakar atdzimu līdz ar agra rīta pārslām, kas atkal dejoja valsi kā pamatskolas 9. klases izlaidumā - mazliet lempīgi un haotiski, bet ar groteskumu un pieauguša cilvēka atbildību. Nevarēju izkāpt no horizontālās pozīcijas, pusstundu skatījos un sekoju katras dejas solim līdzi. Tieši tajā brīdī es atdzimu. Atdzima dvēseļu māksliniece.

Un nav labāka buck-up kā internets, tad nu es izdomāju te to visu piefiksēt, lai nepazūd. Jo man patīk ik pa laikam palasīt un pārlasīt veiksmīgus un pozitīvus stāstus.

vienmēr jūsu, dvēseļu māksliniece no laimes pļavas